Likumi acteku impērijā
Šīs civilizācijas rakstiskās liecības tika sistemātiski iznīcinātas, tempļi tika nežēlīgi iznīcināti, bet cilvēki – zobenu un muskešu draudiem, pārliecināti pieņemt Kristietību. Eiropiešu invāzija un svešu tradīciju uzspiešana norisinājās strauji un vardarbīgi, aiz sevis atstājot senās impērijas gruvešus, no kuriem arheologi cenšas salikt kopā šīs kultūras vēsturi. Cik daudz zināšanu ir saglabājies par Acteku lietotajiem likumiem?
Acteku valsts veidojās apkārt tās galvaspilsētai Tenočtitlānai, tagadējai Mehiko pilsētai, kurā tie apmetās ap 14. gadsimtu pirms mūsu ēras. Acteku uzplaukuma zelta laikmets beidzās ap mūsu ēras 1200. gadu. Civilizāciju pilnībā pakļāva spāņu konkistadori Hernana Korteza vadībā, 1521. gadā. Šie iebrucēji apgalvoja, ka iekarotie cilvēki ir bijuši bezdievīgi mežoņi, kas izcēlušies ar nežēlību un nekārtību. Tomēr mūsdienās ir zināms, ka Acteku impērijā tika stingri sekots likumiem.
Acteku vārds taisnīgumam bija tlamelahuacachinaliztli, kas burtiski tulkojās kā taisna līnija, vai taisnot netaisnību. Kamēr lielākā autoritāte pār acteku likteņiem piederēja dieviem, valdnieku un augstmaņu nodrošināto likumu kontekstā, reliģijai bija mazāka ietekme kā Senajā Grieķijā un Ēģiptē.
Acteku impēriju valdīja imperators, bet daudzās pilsētvalstis, kuras sauca par altepetl, valdīja vietējas valdības ar, par tlatoani sauktiem, valdniekiem priekšgalā. Galvaspilsētas tlatoani valdīja arī pār visu impēriju. Tādēļ impērijā lietotie likumu krājumi atšķīrās dažādās pilsētvalstīs, tomēr tie bija caurmērā līdzīgi. Acteku likumdošana bija ļoti sarežģīta un, tās mērķis bija uzturēt kārtību un paklausību valstij. Šos likumus diktēja valdnieku lēmumi un sabiedrībā piekoptās tradīcijas, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē. Tika piekopts precedents līdzīgas prāvās pieņemt līdzīgus lēmumus, balstoties uz to, ka tā ir darīts jau iepriekš.
Vardarbīgās spāņu okupācijas rezultātā, likumu krājumi tika ļaunprātīgi iznīcināti, vai arī atstāti satrūdēt mitrajā gaisā un vienaldzībā. Vairums no līdz mūsdienām saglabātās informācijas nāk no spāņu liecībām, no kurām labākās atstājuši neitrālākie pētnieki. Šajos rakstos spāņu pētnieki aprakstīja dažādus acteku dzīves aspektus, tostarp arī to paražas un likumus. No šīm liecībām ir zināms, ka actekiem bija sēžu tiesas (Teccalli), apelācijas tiesas (Tlacxitlan) un augstākās tiesas (Cihuacoatl). Senie acteki, kurus neapmierināja sēžu tiesas, varēja vērsties apelācijas tiesās, savukārt visi apelācijas tiesu lēmumi tika izskatīti augstākajā tiesā. Apsūdzētie tika izsaukti tiesas priekšā, kur tiem tika dota iespēja konfrontēt savu apsūdzētāju, un aizstāvēt sevi. Acteku sabiedrībā nebija advokātu un, pilsoņi paši veidoja savu aizstāvību vai apsūdzību, piesaistot atbalstam savus ģimenes locekļus vai draugus.
Par nopietnākajiem noziegumiem tika uzskatītas slepkavības, ražas zādzība un atrašanās publikā dzērumā. Pēdējā izņēmumi bija dzeršana festivālu laikā, vai ja iereibušais bija vecāks par 70 gadiem. Gadījumos, kuros tika piespriests nāves sods, cietušais vai tā ģimene, varēja piedot noziedzniekam. Šādos gadījumos nāves spriedums tika atcelts, bet notiesātais uz mūžu kļuva par cietušā ģimenes vergu.
Salīdzinot ar citām senajām civilizācijām, sievietes bija visai vienlīdzīgas vīriešiem. No tām sagaidīja tradicionālus sieviešu pienākumus kā mājokļa uzturēšanu un bērnu audzināšanu, bet tām varēja piederēt nekustamais īpašums un tām pienācās tāda pati daļa vecāku mantojuma kā to brāļiem.